Es nekad neesmu domājusi, ka esmu pietiekoši laba, vai, ka par simts procentiem pareizi dzīvoju savu dzīvi. Kopš vien spēju sevi atcerēties, esmu bijusi savā ziņā dīvaina, kas noteikti ir iemesls, kāpēc man vistuvākie kļūst cilvēki kurus citi uzskata par dīvainiem. Esmu izbaudījusi savu bērnību domājams kā vien mācēju un domāju, ka neko nemainītu. Es arī nedomāju, ka esmu īpaši mainījusies. Protams atšķirība, starp bērnudārza periodu un vidusskolu ir manāma, par laimi, bet tas nav tas galvenais fakts. Fakts ir tajā, ka jebkurš kurš mani pazina 15 vai 16 gados, manī īpašas izmaiņas nemanītu, jo, es laikam negribu izaugt, vai kaut kas tamlīdzīgs. Ar to visu es tikai saku, ka esmu tikai cilvēks, protams mazliet savādāka nekā pārējie. Daži domās, ka esmu galīgi iedomīga, daži atkal nodomās, ka esmu baisa vai biedējoša, varbūt pat daži varētu iedomāties, ka esmu viegli ievainojama, bet tas viss piederas pie lietas manuprāt.
Saprotu, ka nesaprotiet ko ar to vēlos pateikt. Pateikšu kāpēc! Atbildi varētu jau paredzēt, jo saprotiet, ka es nekad neko nerakstu ar mērķi, lai būtu sakarīgi. Es rakstu to, kas man nāk prātā, kas man liek aizdomāties.
Ja vēlos pieturēties pie konteksta kaut kāda, tad tagad būtu jāsaka, ka.....(nespēju iedomāties)
Es vienkārši aizdomājos, kāpēc cilvēki sevi šausta par to, ka nepilnvērtīgi dzīvo savas dzīves. Vai tad svarīgākais nav izbaudīt vienkārši mirkli?! Varbūt pat cilvēkam, kas visu laiku pavada pie datora skatoties seriālus, beigās diena liekas perfekti pavadīta, jo viņš ir izbaudījis mirkli.
Nu vot, mani laikam vienkārši izsita no domas, tāpēc palikšu pie teksta, kam nav beigu.

0 komentāri