It kā klāt ir jaunais 2012. gads, bet nekādu gadu maiņu neesmu jutusi. Man mazliet ir uznācis breikdauns un viss sakāpis līdz maliņām. Tas ir katra cilvēka ziņā dzīvot savu dzīvi un to veidot tā, lai mēs ar to būtu apmierinātai. Es tam mēģinu noticēt tik ilgu laiku, bet tā nav, es nespēju ietekmēt tik daudz lietas, kas notiek un kā tas notiek, man tās atliek tikai pieņemt. Un tās pieņemot es jūtos vainīga, ka nekas nenotiek tā kā es to esmu iedomājusies, paredzējusi! Kāpēc man jājūtas vainīgai?! Es esmu vainīga, ka nespēju ikdienu pavērst tā, lai man par viņu būtu prieks, tas nebūtu kaut kādā veidā pret visiem dabas likumiem?! Negribu uzdot jautājumus, jo zinu, ka man viņiem nav atbilžu. Man ir auksti un tas arī nomāc.
Viss protams nav tik slikti, bet pagaidām es pozitīvajam īsti vietu nespēju atrast, ja kaut kam labam sākoties es atgriežos pie vienas un tās pašas problēmas un tas var mainīties tikai vienā noteiktā situācijā, bet līdz tam ir vēl jānonāk un es zinu, ka kamēr līdz tam netikšu nekas nemainīsies.
Spiediens pašai uz sevi, laikam tas ir labi, bet varbūt tomēr nē.
Nedomāju, ka kāds saprot par ko runāju, bet jo labāk.
varbūt par kautko nesasniedzamo uz doto brīdi, par kādu kurš tev ļoti tuvs, bet ne tā kā to gribētos. nez :D