It's snowing outside but i'm sitting inside and listening music. A little sadness is taking me over .
At the moment i should enjoy weather about which normally i wouldn't be happy, but now when i don't have a choice and the time i'm spending inside i'm starting to understand how much from life we are letting slip away just because we have to take responsibility and live like grown-ups.
Life is not fair and i know that already for long time but i can't hide wrath which is taking me all the time when i understand what grown-ups have to let by.
I really don't want to let time slip away from my life.

Kā tas nākas, ka mēs būdami brīvas būtnes ,tik un tā nevaram būt mēs paši?! Kādas citiem cilvēkiem ir tiesības teikt, ka mēs esam slimi vai kaut ko citu, tikai tāpēc, ka mēs atšķiramies no pārējiem?!
Ir viegli sodīt, bet lai kā mūs mēģinātu kāds nosodīt un nedod Dievs, teikt, ka esam slimi, jo esam savādāki. Tie, kas nosoda, bieži vien nav bijuši ne uz pusi labāki kā mēs, vai sasnieguši kaut nedaudz to ko esam sasnieguši mēs, tie, kas esam savādāki. Un es pat nesaprotu, kāpēc cilvēkus dēvē par savādākiem, mums taču ir tas pats skelets, kas visos pārējos, kas ir visiem cilvēkiem, mums ir jūtas, domas, pārdzīvojumi, lēmumi, prieki un viss pārējais, kas piederas pie vārda cilvēks!
Kāds no mums ir bērnišķīgāks, kāds no mums ir homoseksuālis un vēl kāds, kam seks patīk nežēlīgākajos daudzumos utt. , varbūt kāds ir ar kādu īpašu dāvanu, kas nav citiem, bet vai tad tas nepadara mūs īpašus no visas cilvēces pelēkās masas?!!!

Es skatos seriālu, kas ir tikai sacerējums, bet es saprotu, ka tā notiek arī mūsu pasaulē un varbūt ar kādu no mums, ka mēs piedzīvojam nesaprati no cilvēkiem, kas mums ir tuvi, jo viņi nespēj pieņemt atšķirīgo.
Ja nebūtu atšķirīgā, mēs visi būtu garlaicīgi. Mums nebūtu nekā jauna ko uzzināt vai varbūt pat iemācītos no citiem!

Pirmā doma, kas šaujas prātā, ir no tām filmām un tiešraidēm par  skaistum karalienēm, kuras visas vienmēr saka :"Un mieru pasaulē".  Lai gan daudzas no viņām to saka tikai, lai to pateiktu, cik jauki būtu ja cilvēki, spētu jauki kopā sadzīvot un pieņemt visus, kas pasaulē stājas ceļā un no tā paņemt kaut ko pozitīvu nevis nosodīt cilvēkus, kas savu dzīvi dzīvo pēc savas laimes formulas.

Šodien pa ilgiem laikiem kaut kā iegribējās kaut ko uztaisīt. Pa dienu sanāca pazīmēt ar akvareli.
Zīmējums nesanāca nekāds dižais, bet man viņu negribējās mest ārā. Vēlāk tīrot māju pamanīju divas maikas , kuras biju nolikusi uz skapja augšas, jo domāju mest ārā. Sakombinēju un skatījos, ka izskatās okey. Nolēmu visu apvienot un pagatavot kaut ko sev.
No sākuma nezināju, kas īsti taps bet kad iesāku tad jau tapa skaidrs, ka sanāks maciņš :D
Tad nu es pati sev šodien uzšuvu maciņu :D
jej.

Šodien jau no paša rīta ir sanākusi smaga viela pārdomām.

Tas ir tik dīvaini. Ir tik daudz cilvēki, kam šodien ir visādi svētki, dzimšanas dienas, vārdadienas, kāzu jubilejas un citi svētki, bet pa ilgiem laikiem ir sanāci aizdomāties, kā mūs piemeklē arī bēdīgas dienas kā bēres.
Sazvanījos ar mammu un viņa man paziņo, ka taisās uz bērēm. Ir tik daudz cilvēku, kuri šodienu vienmēr, turpmāko gadu gaitā atcerēsies kā vienu no skumjākajām dienām, jo no dzīves ir aizgājis kāds ļoti tuvs cilvēks.
Tas īstenībā ir šausmīgi, jo dažreiz liekas, ka dzīve ir galīgi netaisnīga. Es zinu, ka kādreiz visi aiziet no šīs pasaules, bet kāpēc tas notiek ar cilvēkiem, kuriem vēl ir bijis laiks dzīvot un piedzīvot jaukus brīžus?!

Vienkārši liels trakums ir šī pasaule. Mēs nekad nezinām, kas mūs sagaidīs aiz pagrieziena izejot no mājas!
Varbūt tieši šī iemesla dēļ, katra diena tiešām ir jādzīvo kā pēdējā, bet es lieliski zinu, ka ne visi to aptver un atceras katru dienu.

Izsaku lielu un dziļu līdzjūtību Ilonai. Novēlu viņai spēku un izturību, lai veiksmīgi tiek galā ar šausmīgo zaudējumu. Mēs esam ar tevi un atbalstīsim tevi cik vien spēka.
Turies.

Ar cieņu, Agnese.

Ļoti atvainojos, ka šis top tik vēlu, bet neatkarīgi no tā, es sākšu ar to, ka 30 STM koncerts bija unikāls. Man pat ja godīgi nav vārdu kā to visu aprakstīt!

Pašā dienas sākumā es jau biju nemierīga un satraukta, bet viss prieks sākas ar to, ka pienāca laiks taisīties.
Mājas es vēl izskatījos kolosāli, bet tiekot līdz arēnai tā gluži vairs nebija :D
Kad ieraudzīju arēnu, mani paķēra patīkam šoks, ka cilvēku ir tik nežēlīgi daudz, jo jau zināju, ka tas nozīme, ka būs tik daudz emociju un enerģijas visapkārt.
Ieejot arēnā, galvenais bija izstāvēt tiešām garās rindas, kas stiepās no vienas garderobes vietas līdz otrai, galīgi nevarēja saprast kur stāvēt lai ātrāk varētu nolikt jakas un skriet iekšā, lai mēģinātu tikt pēc iespējas tuvāk skatuvei.
Iesildītāju grupa man personīgi galīgi nepatika.
Mēs bīdījāmies cik tuvu vien bija iespējams, paldies apsargiem, kas gāja garām mums, viņu dēļ mēs tikām krietnu gabaliņu tuvāk skatuvei nekā iepriekš stāvējām un cilvēkiem, kas viņus ieraugot iznākam uz skatuves mūs grūda vēl tuvāk :D
Koncertam sākoties viss ko es redzēju bija rokas, un viss ko es dzirdēju bija nemitīgi kliedzieni. Enerģija vnk gāja cauri kauliem un bija neiespējami mierīgi nostāvēt vai palikt klusai.
Viss koncerts bija unikāls, dziesmas izpildījumi par laimi bija vnk perfekti. Neiztrūka arī humors no grupas puses un nelielas izgāzšanās no fanu puses :D Taču tas viss kopumā bija unikāli.

Ja man būtu jānovērtē koncerts, es melotu pati sev, ja liktu zemāk par 10, jo koncerts man sniedza tiešām visu ko biju gaidījusi un vēl vairāk, liela daļa nopelnu protams pienākas tautai, kas bija sanākuši, jo es kā enerģija vampīrs novērtēju labu un kvalitatīvu enerģiju un emocijas.
Neslēpšu arī to, ka es apraudājos koncerta laikā, bet tās bija prieka un emociju pilnas asaras. :P

Biju domājusi, ka rakstīšu garāk, bet esmu noslinkojusi. Beidzot aptveru, ka viss ir garām.
Liels paldies protams, jāsaka arī Kerli, jo viņa šī 2011.gada 2.novembri man padarīja, par sapņa piepildījumu.

Atvainojos par slikto kvalitāti bildēm.

Man patīk domāt, ka helovīnā, cilvēki sev piemeklē tādus tērpus, kas raksturotu viņus. Tad nu šogad mēs izvēlējāmies šādus variantus :)

Only a moment