Neprasi ne elpu, ne domu.
Nelūdz man saskatīt to, ko nespēj saskatīt pats gadu gaitā.
Ne mans ceļš tev ejams, ne kopīgs gājums mums lemts.
Tas pagrieziens kur pērkons dumd būs tavējais,
Tas kur vētra plosās, būs manējais.
Un tomēr... Varbūt kādreiz, kad takas kut kur tuvu sniegsies,
Tu būsi izpratis i domu, i jūtu, i skatu uz mūžu.
Un tikai tad mēs spēsim sniegties roku rokā un cīnīt ceļu kurš sauksies- Mūsējais!
Viens no labākajiem ierakstiem, kādus es esmu lasījusi. :)