Pārliecināt pašai sevi, tas ir nākas grūti. Kā ir kad nevar izturēt? Kā zināt kur ir robeža, ka jāsaka stop?!

Kā vispār var teikt stop, ja aiz vārda stop neseko nekāda dzīvība. Ko nozīmē, tās domas, kas maisās mums ikd ienu pa galvu. Kur paliek dziļākā būtība faktiem un lietām?!

Varbūt liekas, ka nomāc kaudze jautājumu, bet tā nav, tā ir tā problēma, nav jautājumu un nav nezināmu atbilžu, ir tikai kaut kas, kas mīt iekšienē, kas nav apslāpējams, tas katru dienu laužas uz āru, un kādā mirklī, cik noprotu, tam būtu jāsprāgs. Jo smieklīgākā lieta ar cilvēkiem ir tāda, ka viņi nemāk neizrādīt to, kas ar viņiem notiek. Tā esmu domājusli līdz šim, bet ja nu es apgalvotu, ka to var izdarīt. Cilvēks māk parādīt savu porcelāna seju, ka sman tā patīk, bet vai tas ir vairogs,vai kaut kas pamatīgi nenozīmīgs?!!!!

Lai kas te taptu, ceru, ka neviens nemeklēs jēgu vai zedmtekstu, jo te tāda nav. Tas ir tieši tā pat, kad gribās rakstīt un tu pieraksti tiešām katru vārdu, kas iešaujas tavā mazajā noželojamajā prātiņā.

Gribās iedzert kokteili, kas būtu pagatavots no sevis pašas iekšām, tad nebūtu sajūta, ka viņas druptu iekšpušē.