Pēdējā laikā ļoti bieži aizdomājos, kas ir manas prioritātes dzīvē. Agrāk uz jautājumu, kādas ir tavas prioritātes, es varētu atbildēt pa visam vienkārši, bet pa šo laiku ļoti daudz kas ir mainījies, līdz ar to, es pārdomāju, kas tad īsti ir manas prioritātes?

Tas ir viens no kārtējiem jautājumiem uz kuru man ir jāatrod atbilde.

Man pēdējā laikā ir nežēlīga vēlme palīdzēt savai ģimenei vai tuvākajiem draugiem.

Jautājums - vai to darot es neaizmirstu pati par savām vajadzībām. Es tā pat kā mana vecmamma visa laiku varu atrast iemeslu kāpēc es varu bez kaut kā iztikt, ko man īstenībā ļoti vajag, tikai lai palīdzētu kādam citam. Iespējams tas ir dēļ tā, ka apzinos, ka ģimene un draugi tiešām ir vienīgā lieta, kas tev paliek uz mūžu, līdz ar to viņos ir vērts ieguldīt, īpaši, ja to dara aiz laba vēlējumiem.

Taču kāds cilvēks man teica :" Domājot par citiem, neizmirsti pati par sevi". Un iespējams tā ir taisnība. Pavisam iespējams, ka es mēģinu iepriecināt citus, lai redzētu cilvēku sejās prieku, kas ir nenovērtējams atalgojums par darbu ko esi padarījis.

Savas vajadzības es atstāju pēdējā plāna punktā. Es nespēju domāt par to, ka es gribu aiziet un savest savus matus kārtībā, jo tas ir vienīgais par ko es parasti pārdzīvoju un es apzinos, ka es to varētu izdarīt, ja es nedomātu kā visu laiku izpalīdzēt vai iepriecināt citus cilvēkus.

Es vienmēr varētu strādāt vairāk, lai varētu atļauties to visu, bet vai dzīve darbā ir labākais risinājums?!

Es negribētu, lai kāds manī viļas dēļ tā, ka nevaru palīdzēt.

Taču es esmu šeit un dzīvoju uz doto mirkli tā, lai es varētu atļauties parūpēties pirmkārt jau par sevi un savām vajadzībām.

Tad nu laikam esmu pārdomājusi savas prioritātes un varētu teikt, ka pirmā prioritāte ir mana dzīve un manas vajadzības, nevis kāda cita. Ir pienācis laiks domāt vairāk par sevi nevis par citiem cilvēkiem.

Tikai jāskatās kur šis pagrieziens dzīvē mani aizvedīs!