Šoreiz runāšu par sev tuvām lietām, bet domāju, ka to varēsiet salīdzināt varbūt arī ar sev līdzīgiem notikumiem vai periodiem.
Manas pirmās attiecības bija ieskats tam, kādā pasaulē vēlos dzīvot. Kad pirmo reizi sapratu, ka ir cilvēks pie kā vēlos būt visu laiku uzsāku ceļojumu sarežģītajā ceļā, kas saucās attiecības vai mīlestība un varbūt pat pieredze.
Kad pirmo reizi biju ar kādu kopā, tas tiešām bija kā pasakā. Likās, ka nekas nevar būt labāk. Viss notika pirmo reizi , līdz ar to radās pirmie iespaidi, uztvere, sapratne par to, ko tas nozīmē būt ar kādu kopā. Labākas sajūtas nav, bet katrā pasakā notiek kaut kas nepatīkams. Manas pirmās attiecības beidzās ļoti ātri, stulbi un sāpīgi. Līdz ar to ieslēdzās drošības signāls, kas nozīmē - nepieļaut tādas sāpēs atkal, jo baudot laiku un visu notiekošo nekad nevar iedomāties, ka var notikt kaut kas slikts, bet tas notiek, gribam to vai nē?!!! Agrāk Es nekad nebiju kontrolējoša, nesaprotoša, histēriska, nedroša utt. Pēc pirmajām attiecībām es krasi nomainīju savu domāšanu un to kā es rīkojos dažādās situācijās.
Tad manā dzīvē sekoja jaunas, pavisam negaidītas attiecības. Izrādījās, ka tās ņēma virsroku pār visu manu dzīvi, jo tas man vienmēr bijis pats svarīgākais. Es nekad nebūtu domājusi, ka spēju būt tāda dēļ kāda cilvēka, kāda esmu bijusi šo gadu laikā. Man savā ziņā žēl šī cilvēka, jo tā nobojāt nervus māku tikai Es. Šim cilvēkam es vienkārši kaut kādu iemeslu dēļ nespēju uzticēties. Ir piedzīvoti pat tādi periodi, kad cilvēks nevarēja iziet no mājas man neatskaitoties: kur, ar ko, un cik ilgi būs (Zinu izklausās slimi, bet ko darīt). Arī tad, kad vairs nebijām kopā, es visu laiku biju tuvumā mēģinot visu labot, bet neapzinājos, ka man steidzami jāmaina domāšana, uztvere un sava attieksme.
Nevaru noliegt, ka tagad liekas šausmīgi, jo Es šo cilvēku var teikt uztvēru par savējo un pat neiedomājos par robežu kur vajag apstāties.
Lai gan kādu ļoti vēlies, tas mums nedod tiesības atņemt viņam viņa privāto dzīvi. Agrāk es par to pat neizdomājos, jo, ja Es savā dzīvē esmu nolēmusi kādu ielaist, Es ielaižu līdz pat pēdējam sīkumam un to uztvēru kā mūsējo nevis manējo (Ļoti liela kļūda)! Visi nav vienādi un ar to ir jārēķinās ( It kā jau pašsaprotami, bet nedomāju, ka vienīgā to mēdzu aizmirst). Ir jāaptver, ka ja kāds ir svarīgs, tas nenozīmē nepaturēt sev neko!
Katram cilvēkam ir tiesības uz savu privāto dzīvi, kas neskar otru cilvēku, bet tikai viņu pašu. Piemēram, sociālie portāli, telefons vai skype. Ja cilvēks gribēs, lai tu kaut ko zini viņš pats tev pateiks vai parādīs.
Attiecības un privātā dzīve ir vienotas, bet tur ir robeža ko nevajadzētu pārkāpt un to vajag arī saprast neceļot scēnas, bet gan dzīvojot tālāk. Es ar šo personu neesmu kopā jau gadiem, bet vienmēr esmu pārkāpusi šo robežu, viņai esošās tiesības uz viņas privāto dzīvi. Tagad tas liekas muļķīgi, jo tas bojāja dzīvi ne tikai tam cilvēkam, bet arī man. Tā sajūta ir ļoti nepatīkama. Mums nav tiesību likt cilvēkam dalīties visā un par to taisīt scēnas un pataisīt sevi par upuriem. Cilvēkam vajag just to, ka viņš var elpot, ka var runāt ar ko vēlas un darīt ko vēlas, jo tas neietekmē tevi un tas ir jāsaprot un jāpieņem. Un šo visu es sapratu tikai mazu laiciņu atpakaļ! Tā pat ir vieglāk savā ziņā. Tu vari kādu mīlēt vai vēlēties kaut mīlētu, vai būt kopā, taču tas nenozīmē nemitīgi kontrolēt, stresot un lauzīt galvu. Brīvs cilvēks tomēr paliek brīvs ( un viņš tāds ir visu mūžu, jo viņš pieder tikai pats sev un nevienam citam), viņš var tikai dalīties ar tevi savā dzīvē līdz līmenim, kurš viņam ir pieņemams!
Šodien te sēžot un rakstot esmu sapratusi, ka vēlme netikt sāpinātai vienmēr ir maisījusi un dēļ tā nācies ir izciest daudz lielākas sāpes, kā pirmo attiecību pajukšana. Tas maisīja tam, lai mana dzīve būtu vienkāršāka, lai es būtu es pati! Nezinu kāpēc tas notiek tieši tagad, bet jāsaka- BEIDZOT!
Es nevēlētos visu laiku būt nedroša. Labāk ir notikumus un lietas pieņemt un ar tām sadzīvot, nemēģinot tās sarežģīt. Arī ja beigu rezultāts nav tāds kā cerēts no sākuma.
Man ir skaidrs ko vēlos es un uz to eju. Neviens nezin, kas notiks nākotnē, kādi pārsteigumi mūs sagaida un kā atkal mainīsies mūsu (mana) domāšana, uztvere utt.
Taču es zinu to, ka cilvēks nevar piederēt citam cilvēkam un to, ka uztvere, sapratne un domāšana (tās veids) vai nu misu atvieglo, vai sarežģī!
Neļauj, lai pagātnes vai kāda cita iemesla dēļ Tu pārvērties par to, kas nemazam neesi. Atceries arī to, ka Tev ir sava privātā dzīve, kas pieder tikai tev un nevienam citam.
Bet es tik un tā esmu priecīga, ka man bija gan pirmais cilvēks manā dzīvē un, ka bija arī otrais, kam gājis diezgan smagi, taču, viss mainās, vajag tikai pacietību, jo labs nāk ar gaidīšanu (smaidīšanu).
Jūsu Ashley Salonda
Labs rakstiņš, bija prieks lasīt! :)
Beidzot arī es varu pasmaidīt lasot, kaut kas dikti patiess un jauks.
Prieks! :)
Turpini smaidīt un pastāvēt ar vairāk pozitīvu skatījumu uz dzīvi. Viss izdosies :*
Mīlu tevi, bučas! <3