Laiks ir pagājis tik ātri, pati nespēju aptver, ka drīz man paliks jau divdesmit viens. Esmu aizdomājusies vai esmu sasniegusi visu ko biju agrāk domājusi, ko es darīšu šajā mirklī. Atbilde uz šo jautājumu noteikti ir nē. Mani sapņi vai pat cerības nav piepildījušās un es neesmu ne tuvu tam, ko biju sev ieplānojusi.
Uz doto mirkli es sēžu pie mājas, dzerot kafiju un klausoties mūziku un nespēju izprast, kāpēc es nespēju visu salīmēt tā, lai es varētu teikt, ka savā vecumā esmu tur kur biju sev iztēlojusies pāris gadus atpakaļ. Man bija nežēlīgi plāni savai dzīvei. It kā jau atliek tikai darīt un mēģināt panākt to ko esi vēlējies, bet es esmu sapratusi, ka lai ko es plānotu vai plānošu gala punktā es varēšu teikt, ka esmu apmēram te, kur biju sevi iedomājusies vai neesmu nemazam. Jo par 100% nevar būt tā kā esam plānojuši. Vai kāds ir pilnībā apmierināts ar savu dzīvi, domāju ka nē. Varbūt nevajadzētu tik ļoti plānot dzīvi un tad nebūtu sevī jāviļas. Kāds to varētu saukt par mērķtiecības trūkumu, bet es to saucu par neizbēgamo, lai cik nesakarīgi tas varētu skanēt.
Nevaru noliegt, ka esmu piepildījusi nelielu daļu no savām cerībām un sāku domāt, ka piepildījusi esmu to bez kā savu dzīvi šajā vecumā nebiju spējusi iedomāties. Es vēl joprojām esmu bērns. Vienīgais ar ko esmu atšķirīga no tā kāda biju agrāk ir mans skats uz visu pasauli un sevi. Esmu sapratusi, ka viss nenotiek tā kā esam cerējuši un dažreiz ar to vienkārši ir jāsadzīvo. Šis gads ir pagājis tiešām vēja ātrumā.
Pieaugušo dzīve nav nekas tāds ko es mīlu vairāk par visu, es labprāt paliktu bērns kurš nebaidās pateikt, ka viņam nesanāk un zināt, ka ir kāds, kas tev pateiks un mēģinās likt izprast kāpēc un kā tev jādara. Vienīgais mīnus bērna dzīvei ir tas, ka tu nevari būt neatkarīgs no apkārtējiem. Lai kā man patiktu, ka esmu noteicēja pār savu dzīvi man pietrūkst bezrūpīgo dienu un laiku, kad bija bailes no rājiena, jo lielākā problēma bija tas, ka atkal esi sasmērējusi savas drēbes trakojot pa āru.
Es jūtos veca!
Nez kāda būs mana dzīve pēc vēl kādiem četriem gadiem? Pavisam iespējams, ka es atkal sēdēšu pie mājas, klausīšos mūziku un rakstīšu par lietām ko citi galīgi nespēj izprast.
Bet es nesūdzos, es tikai esmu atkal apjukusi jautājumā, kur es īsti atrodos un par ko es stāvu uz doto mirkli!
Tas ir viss interesantākas manā dzīvē es domāju, tas, ka man vienmēr ir miljardiem jautājumu uz kuriem man nav atbilžu un es vienmēr mēģinu viņas atrast. Pazaudējot mistisko un neizprotamo, dzīve pārvēršas par seklu tukšumu. Es zinu ,ka mana rītdiena neatšķirsies īpaši ar visu iepriekšējo gadu, bet, ja es atradīšu atbildi uz jautājumu, kuru esmu mēģinājusi atrast līdz šim mirklim, tie būs kā svētki, jo pateikt pašai sev, ka tu zini par vienu atbildi vairāk kāpēc tā ir, tas man liek domāt, ka vienu no savas dzīves jautājumiem esmu atkodusi un varbūt kādreiz kādam radīsies jautājums par to pašu jautājumu un es būšu droša, ka man ir sava atbilde!, kas pēc manām domām ir svarīgākais dzīves uzdevums- Atrast savas atbildes.
Post a Comment