Jūs muļķi! Sauciet sevi par tautu. Es izsmiešu ik vienu no jums. [...]
Cilvēka būtnes, kuras būtībā esat visas vienādas, kuriem raksturīgs zināt kāds ir cilvēks. Jūsu pagrimums liek pat augstajiem mirušajiem sacelties ar visu Jēzu priekšgalā. Pat viņiem, teicam, jāizbrīnās, kas pa radījumiem tapuši (neaptēsti) un dēļ cilvēces, dzīvnieki tika atstāti zemākā slānī. [...]
Eņģelīši saceļas man blakus.
Tepat vien esmu tavu acu priekšā izkliedzot un iespļaujot tev sejā, cik nederīgs un nenozīmīgs tu esi. [...]
Te manāms koks aiz loga rūts, kurš laiski spēlējas lietus un vēja pavadībā. Un pat tas tevī ieskatās un brīnās, ka kaut kas tāds kā Tu vari skaitīties augstāks par viņu-nozīmīgāks [...]
Trompetes, trompetes.Vīnu un svinīgāko ēdienu lieciet galdā, mums jāsvin par to, ka cilvēce-Tu esi zem visa kam vērts ticēt. Tu nezini ne jūtu, ne laimi, Tu nezini neko, ko dzīve sauc par dzīvi. Tu tikai esi vēl viens, kas vairo Elli uz zemes virsas. [...]
Jēzus raud, jo pret to cīnījās, bet ko tad cilvēce- viniem patīk iznīcināt.

Ir reizes kad vējš rotaļājas ar jūsu matiem un jums tas patīk. Tā pat ir reizes, kad tas jūs neaplaimo vispār! Un tad jau pienāk reizes, kad tas jūs posta no ārienes.
Sajūtas ne vienmēr ir labas un tieši tāpēc no tām cenšamies izvairīties, bet ko lai iesāk, ja tu posti un neļauj rast iemeslu, tie nav sliktie laika apstākļi, tas ir kkas par ko atkal vēlamies klusēt.
Bet vai tad beigās nenāktos atcerēties, ka tam ir arī sekas?
Sajūta ir kā spēlē, kurā ir bezcerīgi vinnēt...

par velu pieminet pagatnes regus, paskaties nakotne un aptver cik daudz prieka tas tev nes!!!
Iemacies smaidit un domat ta, lai ari citi smaida, tad tu sapratisi, ka dzives jega nav tik gruti atrodama.
Man vina visu laiku ir blakus :P

Mīlestība ir brīva, tai nav nosacījumu, ierobežojumu vai likumu sakarību. To nav iespējams ielikt rāmjos un pateikt:" Es tevi mīlēšu ja būsi tāds!" Tā ir tik dziļa, ka Tevi vienkārši ved brīvi bez bailēm, tā ir pārāk skaista, lai no tās baidītos vai ieliktu rāmjos, jo tad tā pazuadē skaistumu.
Īstā mīlestībā nejūt bailes no mīļotā cilvēka, jo tikai kopā ar viņu Tu jūties spēcīgs. Ja mīli pa īstam Tu nebaidies zuadēt, es nesaku ka nesāp ja zaudi, es saku, ka nebaidies! Tu turpini mīlēt ļaujot iet un rast nākošo ar ko kopā just brīvības sajūtu. Tu esi blakus un turpini mīlēt piedaloties procesā kam otrs iet cauri.
Mīlestībai nevajadzētu būt ieslēgtai istabā, tai jāvirmo pāri visam un visiem. Atskatīties atpakaļ, raudāt, sevi vainot nevajag, jo tā Tu izslēdz gaismu un dzīvo tumsā, tur kur Tevi pildījusi gaisma.
Reiz tā aiziet! Esi blakus un ej tai cauri reizē ar otru.
Ja aizdomājies par mīlestības trūkumu, meklē to pie tiem, kas tevi mīlējuši visu mūžu. Par to Tev nav jābaidās, jo viņi Tevi mīl, lai ko Tu būtu izdarījis. Viņi tikai mēģinās saprast un palīdzēt dzīvot tālāk gaismā.

Tāds nu ir tas ievads šoreiz.
Tas ir sava veida lūgums pēc vēlēšanās.
Lai izprastu mani šoreiz, nederēs tikai lasīt un domāt, ka saproti, šoreiz Tev rokās jātur tējas krūza ar karstu tēju, bet blakus tai jābūt ledus gabaliņiem, kas tiko izņemti no saldētvas. Kad lasi sākumu iemalko karsto tēju un jūti kā dedzina mani. Malko tēju ātri un bez lielām pauzēm, ja nē nejutīsi īsto efektu beigās.
Ja tēja piebeigta paņem ledus gabaliņus un norij tos, jūti cik grūti tas nākas, un kā atsalst tavi orgāni. Tas ir pats labākais, ja jūti to esi sasniedzis tieši to ko vēlējos lai sajūti, jo tagad es vēlos sastingt un pakavēties tieši šajā mirklī, tik ilgi, kamēr es aptveršu, kāpēc iekšēji jūtos tik šausmīgi. Gribās teikt ,ka tā ir apziņā par to, ka varbūt beidzot skaidrībā ir iznācis viens, ka mīlēt var arī vairāk kā vienu, bet, ka nespēju to pieņemt, ka nespēju mīlestību pārvērst kara laukā, kurā lido lodes katru reiz baidoties no tām. Ka nespēju pieņemt to uz ko ejat Jūs?!!!

Bet varbūt viss šis ko tiko lasīji tomēr bija tikai kaut kas, kas izlīda 10 dažādosmirkļoa, ko pavienoju vienā, nelielā melnraksta uzmetumā.

Lai kurš šo lasītu, ceru, ka nedomājiet, ka saprotiet kaut mazliet, ko mēģinu pateikt, jo ir neiespējami, ka vēl kāds domā tā pat kā es :)












Tas ir lūgums pēc vēlēšanās!

Naktī es sapratu ka kaut kas mainās.
Es paņēmu kafijas krūzi, telefonu ar asutiņām un izgāju pagalmā,atcerējos kā jaunībā dancāju pa peļķēm ar basām kājelēm. Tā nu noliku visu malā un uzliku mūziku,gāju dancāt.
Saplūst ar vēju un dzirdēt tikai mūziku un lēkāt, riktīgi izdejoties, čukstus izkliedzot vārdus- tas vienkārši tā atbrīvo.
Tā es ignorēju pasauli un jutos tik brīva un un... jā tas vienkārši bija tik kaifīgi, justies tiešām kā putnam visumā.
Tad es nogūlos pagalmā uz asfalta un lūkojos debesīs, mūzika vēl ieskāva, likās, ka plūstu tai cauri, it kā nekā cita nebūtu. Notecēja asariņa par to, ka tāda nav mana ikdiena.
Aizgāju aspēsties un izbaudīt kafijas garšu, likās ka lidoju-visu laiku, brīvības sajūta mani nepameta,un, es pieķēru sevi smaidam plati un vējš, kas lēnām pūta, es tam sūtīju daudz,daudz gaisa buču, (Zinu rēcīgi) bet aptvēru, ja jau visu pamet bik malā un ļaujas kaut kam jaunam, pa visam brīvi- tu jūti tādu iekšējo mieru.
Man tāds nebija bijis tik ilgi.
Nedomāt un vienkārši ļauties mirklim. Tādu es vēlos katru dzīves mirkli- vienkāršu
Un ja jau zinu kādu es viņu vēlos,kāpēc neļauties? Būtībā tukšajai ,bet tajā pašā mirklī pilnajai dzīvei?
Protams, ka problēmas nevienu nepametīs, patjadzīvos tā, bet tas jau tikai prāta impuls, sarežģīt savu dzīvi arlietām, kas jau tik un tā pēc sekundes pieder pagātnei, kapam, kurš pildās ar visu kas bijis un kas vairs nekad neatgriezīsies!

Nekas nav viegli sasniedzmas...
Paarnnem baillu sajuuta par to, kas buus taalaak.. tas ir kaa jautaaajums passai sev uz kuru ir bail atbildeet, jo nezinu vai atbildi izpusskot vai skatiities tiessi... Nav pieredzes, viss naakas pirmo reizi un tas biedee... Ar laiku naakas ar to samierinaaties, bet nemiers nepamet ne uz mirkli. Mokossa sajuuta, bet nedriikst iebilst, jo taa tas vienkaarssi notiekaas....

Gribaas kaut nebuutu jaaiet tam cauri, gribas dalleeji atteikties no pieredzes turpmaakiem notikumiem, bet tagad jau tam ir parveelu, tas savaa zinnaa ir pat neiespeejami...

ka tev pei manis noklut?
tu gribi, lai celu stastu?
nac tapat, nac bez cela-
celi nav tie, kas ved tuvak...
paej garam trim zalam zvaigznem,
kas tava loga raugas,...
pagrud nost greizos ratus-
aiz tiem zied sarkanas pukes...
pagaidi kamer ta zied,...
tad dodie pa kreisi uz rudens pusi...
gar pirmo dzelteno berzu,
pie otra apstajies bridi,
palidzi lapam nobirt...
apsedz tulpju dobi...
un steidzies talak bez cela-
celi nav tie, kas ved tuvak.
un tur kur iesaksies ziema,
noskaiti lugsanu sniegam,-
tik nesajauc vardus!
un tad ej vel un vel-
pari divpadsmit kupenu kalniem,
cauri divpadsmit lasteku vartiem
bez cela-
CELI NAV TIE, KAS TEVI VED TUVAK... ^^

Ka lai soreiz so nodeve nav ne jausmas, bet nebus nekas ipas, ko butu verts saprast vai taja pat iedzilinaties.
Cilveki neapjaus cik vini ir talantigi lidz vini to jau ir zaudejusi no savam sleptajam dotibas.
Katrs no mums ir dzimis brivs bez jebkadiem stereotipiem un pieredzes. Mums ta ir dota lai sevi izkroplotu, lai nespetu domat ta, ka to esam darijusi lidz esam attapusies ka tas ir par velu! Savus domu graudus jus pazudejiet velme uzrakstit kaut ko tik iespaidigu par ko brinitos lielaka dala jusu lasitaju, bet tam nav jegas, jo pec mirkla, kads bus uzrkastijis to pasu tikai no sava skata punkta un tas pat neliksies nekas iaps, bet vienkarsi nekas.
Mana doma saja ir tada, ka tadas nav! Kadel gan jadoma par to vai uzrkastisi savu domu ta, lai to saprastu citi, ja vini nezuade savu speju brivi visa tverties jebkura mirkli, tad vini sapratis un sapratis tie kuri to velas saprast, bet galvenais jau tas ir tev, tu to raksti, lai izliktos un varbut kadam ar to mazliet fascinetu, bet butiba to daram sev, jo nevienam citam nekrata vai tu ierkastisi kadu ierakstinu ko vinam palasit kad vinam nav ko darit vai ne.
Paliec pie sava slepta talanta to nezuadejot, del ta, ka AUDZ, ka DOMA un ka PIEDZIVO parak daudz vai del ta ka VELIES izsisties ar saviem gudrajiem vardiem vai uber labajam idejam.

Tavi texti bus tik superigi, kamer darisi to sev.

Pasaule plūst tik pat strauji kā mūsu domas, kad ir tie brīži, kad domājam par visu ko iespējams.
Es atļāvu tev paņemt mani pie sevi, nozagt un ieķepināt-kā uzlīmīti, kuru skolotājas tev bērnībā ķepināja dienas grāmatā, kad izdarīji kaut ko labu.
Tu izrotāji gan mani, gan manu dzīvi. Taču, tā pat kā laiks, kas jau sen ir pagājis, tu mani ielipinātu atstāji savā pagātnē, kā kaut ko, par ko ir bijis prieks un tas arī viss.
Es vēl joprojām peldu tavās atmiņās , kā skaista uzlīmīte, bet tas ir palīgā sauciens par to, lai atceries kā bija un uzmeklē to, lai atkal to izdzīvotu, lai silti paturētu pie sevi un nelaistu vaļā-kā lielāko lepnumu. Tas ir kaut kas, ko mēģinu darīt cerībā, ka tikšu atklāta no jauna, ar jaunu mirdzumu tavās acīs-raugoties uz mani. ^^

Pie pirmās zvaigznes klusums, bet pie nākošās jau kaut kas vāji noskan. Ausis it kā netver neko tiešu vai iepriekš paredzētu, bet ar nākamajām skaņām tu jūti, ka būs kaut kas ko gaidi. Visas skaņas pārvēršas juceklī veidojot nezināmu, bet tik tuvu, tīkamu skanējumu! Stīgas skaņas pārvietojas no redzamā punkta uz izzūdošo :/
[Neizpratne]
Padoties nevar. Jūtama vēlme dzirdēt visu līdz pēdējai notij,kas pārsteidz ne tikai mani, bet arī apkārtējos.
[Klusums]
Meldiņš pieaug ar katru pantu, rādot ceļu pa kuru sekot mums visiem, kam tā izrādās tik tuva.
[Sajūsma]
Nu jau ceļš var teikt ir noiets, bet sirdij šī ritma vēl joprojām nav gana...
Kur paliek tie, kas nespēja atteikties no meldiņa-nezina neviens, bet nostāsti vēsta, ka tie vēl joprojām laiž stīgu skaņas cauri sirdij un lēni seko tai miermīlība un labsajūta.
[Nobeigums] .....