Naktī es sapratu ka kaut kas mainās.
Es paņēmu kafijas krūzi, telefonu ar asutiņām un izgāju pagalmā,atcerējos kā jaunībā dancāju pa peļķēm ar basām kājelēm. Tā nu noliku visu malā un uzliku mūziku,gāju dancāt.
Saplūst ar vēju un dzirdēt tikai mūziku un lēkāt, riktīgi izdejoties, čukstus izkliedzot vārdus- tas vienkārši tā atbrīvo.
Tā es ignorēju pasauli un jutos tik brīva un un... jā tas vienkārši bija tik kaifīgi, justies tiešām kā putnam visumā.
Tad es nogūlos pagalmā uz asfalta un lūkojos debesīs, mūzika vēl ieskāva, likās, ka plūstu tai cauri, it kā nekā cita nebūtu. Notecēja asariņa par to, ka tāda nav mana ikdiena.
Aizgāju aspēsties un izbaudīt kafijas garšu, likās ka lidoju-visu laiku, brīvības sajūta mani nepameta,un, es pieķēru sevi smaidam plati un vējš, kas lēnām pūta, es tam sūtīju daudz,daudz gaisa buču, (Zinu rēcīgi) bet aptvēru, ja jau visu pamet bik malā un ļaujas kaut kam jaunam, pa visam brīvi- tu jūti tādu iekšējo mieru.
Man tāds nebija bijis tik ilgi.
Nedomāt un vienkārši ļauties mirklim. Tādu es vēlos katru dzīves mirkli- vienkāršu
Un ja jau zinu kādu es viņu vēlos,kāpēc neļauties? Būtībā tukšajai ,bet tajā pašā mirklī pilnajai dzīvei?
Protams, ka problēmas nevienu nepametīs, patjadzīvos tā, bet tas jau tikai prāta impuls, sarežģīt savu dzīvi arlietām, kas jau tik un tā pēc sekundes pieder pagātnei, kapam, kurš pildās ar visu kas bijis un kas vairs nekad neatgriezīsies!
Post a Comment