Dzīves rotas vienmēr tās daiļākās
Bet māns tas viltīgākais.
Par stūriem un lūzumiem runas pat nenesas
Lai nejustu tukšumu savās sirds dzīlēs.
Par palīdzību bieži vien piemirstam
Jo lepnums ir mūsu sodība.
Bet dzīve ir kaut kas, kas dots ikvienam, kas existē
Un to izmainīt nespējam, pat ja neesam to lūguši vai vēlējušies...
Kādēļ gan kādam, kas uz dzīvi nav rakstījis līgumu,būtu tā jāuzkrauj uz saviem pleciem un jānes šī nasta dēļ kādiem kuri to vēlējušies. Viņi apzinājušies, ka tas nav vieglākais un tajā mirklī par to pat neizdomājās, vai nākošais milijardu sarakstā vispār to ir vēlējies un būs tam gatavs.
Kur gan ir tasinība? Un kā var dzīvot taisnīgi, ja jau kopš pievienošanās šajam sarakstam tas bijis citu lēmums nevis mūsējais?!
Laba doma