Visiem uzreiz iessaujas prataa kkaada veida definiicija vai asociaacija ar kko tamliidziigu!

Bet kas tas ir?!

Es jau domaaaju, ka tas atkal siastiits dalleeji ar izteeli, un taa arii ir!
Jo mūsu iztēle glabā sevī kādu jau irpeikš apziņā izveidojušos tēlu!
Tas var būt jebkas!!!
Mēs salīdzinām tēlu ar apziņā mītošo tēlu (tas būtu stulbi to noliegt).
Pieņemam to, kā pareizu un neapstrīdāmu pēc visiem mums zināmajiem likumiem un faktiem.
Pats redzējums- tieši tāds, kāds tas tajā brīdī ir, mums kļūst par vienīgo, īsto realitāti.
Iztēle, fantāzija gūst neapšaubāmas realitātes iezīmes.

Nu tātad saprast nozīmē, iztēlē jeb fantāzijā, mums jau irpiekš izveidots priekstats par kko, kā patiesība-līdz ar to sapratne!

Atkal jau klaat gada laiks, kad visi smaida, priecaajaas, tic un cer uz briinumiem!
Pat cilveeki kuri tam netic, tikai aiz piennemtas burviibas smaida un tic beriinumam.
Kaads gan briinums var notikt, ja briinums nepastaav? Kurss gan devis jums ceriibas ticeet briinumama, vai juus nejauciet savu gribasspeeku kko padariit labaaaku ar vaardu briinums, kas buutiiba ir kkas kas nekaadiigi nevar notikt, bet notiek..
Pat tas ir pretruniigi...
Kaa lai tic kkam kas pats pret sevi nostaajas pretrunaa...

Es nesaprotu kāpēc vēlējos paturēt sirdī tevi,
Neiespējamo, mīlēto, piemirsto.
Dusmas man tikai uz sevi - naiva muļķe!
Paļāvos tavai jūtu spēlei, palikdama par iespēju.


Vainīgi nepiepildāmi sapņi, cerības, ilgas
Tiešām mīlestība ir akla... ir stulba
Prāts paliek bezprātīgs, sirds paliek neredzīga!
Kam man tevi, - kas mani nenovērtē līdz galam!...


Vispār jau nožēlojami vēl tagad te rakstīt
Par tevi, par mani, jo tev tā nav...

Es neesmu lelle, man ir sirds - iztiksim bez jūtu spēlēm..

(Autore-Sirdsdīva)

Dzīves rotas vienmēr tās daiļākās
Bet māns tas viltīgākais.
Par stūriem un lūzumiem runas pat nenesas
Lai nejustu tukšumu savās sirds dzīlēs.
Par palīdzību bieži vien piemirstam
Jo lepnums ir mūsu sodība.
Bet dzīve ir kaut kas, kas dots ikvienam, kas existē
Un to izmainīt nespējam, pat ja neesam to lūguši vai vēlējušies...

Kādēļ gan kādam, kas uz dzīvi nav rakstījis līgumu,būtu tā jāuzkrauj uz saviem pleciem un jānes šī nasta dēļ kādiem kuri to vēlējušies. Viņi apzinājušies, ka tas nav vieglākais un tajā mirklī par to pat neizdomājās, vai nākošais milijardu sarakstā vispār to ir vēlējies un būs tam gatavs.
Kur gan ir tasinība? Un kā var dzīvot taisnīgi, ja jau kopš pievienošanās šajam sarakstam tas bijis citu lēmums nevis mūsējais?!