Šodien izlasīju ļoti, jāsaka, patiesus vārdus.

   Nekas neilgst mūžību( runājot par cilvēku un visu, kas saistīts ar viņu) un to cik ilgi mēs spējam kaut kam sevi veltīt/ atdot / ziedot / utt. , tas ir tikai laika jautājums!
   Es zinu, ka cilvēku dabā ir iekšēji ticēt visām skaistajām lietām ko mums saka vai rāda. Tas ir mūsu dzīves dzinulis, lai ir uz ko tiekties. Nav ne jausmas cik daudz, cilvēki uzreiz apzinās ‘’skarbo patiesību’’, ka dzīve atšķiras no filmām un visa ko mums dzīve pasniedz caur rozā brillēm.

„Nothing lasts forever. Forever's a lie. All we know is what's between Hello and goodbye. ‘’
/?/

Vecums, tā pavisam iespējams ir viena no labākajām lietām, ko mēs iegūstam no dzīves un no laika ko pavadām šajā pasaulē. Un par to nevajag šausmināties. Jo vairāk, mēs domājam par to cik labi bijis, mēs neredzam to, kas mums ir tieši acu priekšā- dzīves uzdāvinātā iespēja kādam pateikt, ka man par šo tēmu ir bijusi tāda un tāda pieredze.

Hy there.

   I guess this will be a little bit unusual than usual...

   So the thing is that lately i am facing with empty mind. I have had times like this but this is the first time when it is going for such a long time. And it does make me crazy... That is just one thing, wich basicly was not the point.

   So back to the real deal...

   What is wrong with all the girls here in Latvia? In only one year i have seen how much girls have worked their ass off just to get under the surgeon knife.
Do they all really think that they need to do all that?! And most important, do they believe that after that they do look better then they did before! (Ofcourse, i can not say that all of job wich have been done is bad but do you really need to become one of the big fake barby?)
   Okay i will not lie, if i would have a chance i would do sum thing with my bodey as well, but i would not change everything.... I am starting to think that for many of girls it become like subjection/ obsession... The same with tattoos and piercings and so on. Just the difference is that some of thous thing is normal, but fake is not okay, atleest with me not, as i know  that every have rights to ther own opinion. But please, girls think what are you doing, not everything is so bad. Just need to find a way to deal with it and live with it.
   It's not nice to stand or feel fake next you.
The world is full of people who are helping people with problems, but why i haven't heard about people who would help people like this?

   So for example,just friend showed me a video, this is one stupid thing to, why do you wear high heels if you can not walk normal in them??? it's stupid. Just pik something normal, so you would not look silly, now all world is able to laugh at you, is it worth it?

   Every one should think before they are trying to change themselves to someone what they are not.

Dzīvojot pilnīgi neatkarīgi cilvēks sāk vairāk domāt par to, ko viņš vēlas no savas dzīves. Ir cilvēki, kas vienkārši dzīvo un par to domā plūstoši, bet ir cilvēki, kas par to domā pastiprināti un es nezinu vai tas ir dēļ tā, ka ir sajūta, ka kaut kas trūks, vai kāda cita iemesla dēļ, bet zinu vienu, ka piederu pie otrās kategorijas cilvēkiem.

Es jau diezgan ilgu laiku domāju. Un tagad ir jautājums, cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai piepildītu savu dzīvi? Katram mums ir lietas, kuras mēs uzskatam par nepieņemamā, kaut vai piemēram, daudzi cilvēki nespēj saprast to, kāpēc daudzas sievietes atdod savu ķermeni vienas nakts sakariem un tādu lietu- pieņēmumu, uzskatu katram no mums ir nežēlīgi daudz. Zinu arī vienu, ka cilvēks, kurš neatbalsta vienas nakts sakarus, to nedara, taču, ja cilvēkam nemitīgi pa galvu jaucas, kāda ideja, ko viņš vēlas un viņš ir apņēmies to piepildīt, vai viņš turēsies pie saviem stereotipiem, lai gan lietas, kas uz to ved nereti prasa darīt to, kas tev liekas nepieņemami?!

Dzīve ir bezgalīga līdz mirklim, kad mēs šo pasauli pametam, (un pat tad, zinu, ka daudzi cilvēki tic reinkarnācija vai tam, ka dvēsele nemirst, bet nonāk atpakaļ kosmosā, vai jebkur citur).

Es nespēju saprast daudzas lietas un biedē tas, ka ir sajūta, ka nebūs pietiekoši daudz laika, lai iegūtu visu ko vēlos no dzīves. Un man nav ne jausmas vai lieta, kas saucas par laiku var palīdzēt impulsam, ka kaut kas trūkst un, ka to kas trūkst, vēlos tieši tagad, negaidot uz to, kad mani dzīves apstākļi būs tādi, lai droši nebaidoties varu to iegūt.

Sāku domāt, ka ne dzīve ir tā sarežģītībā  bet tieši mēs- cilvēki, jo mēs katrs sev nostādām mērķus un vienmēr meklējam uz to ceļus!

Nezinu ko domā katrs no jums, bet es ceru, ka ikvienam no jums ir atbildes, kā piepildīt to ko vēlaties.

For one human being to love another;
That is perhaps the most difficult of all our tasks...
The work for wich all other wok is but preparation.

Attiecības visnotaļ ir viena no sarežģītākajām lietām ar ko dzīvē esmu saskārusies. Tā ir viena liet, kas spēj tevi izsist no sliedēm ātrāk nekā gaismas ātrums. Man nav ne jausmas, kāpēc tieši mirklī, kad runa iet par attiecībām cilvēki vienmēr kaut kā sevi pazaudē un to es nedomāju tikai sliktā ziņā, bet fakts, ka pazaudē pastāv. Pārāk daudz esmu to novērojusi un pati gājusi cauri.
Man nav ne jausmas, kādēļ cilvēkam ir šī nepārvaramā tieksme uz attiecībām!

Bet vienu es zinu droši...
Runājot no savas pieredzes varu pateikt tikai to, ka es iespējams, esmu visaklākais cilvēks pasaulē. Ne mani ir interesējušas neveiksmes, kas mani/mūs ir piemeklējušas, ne pāri darījumi, ne dusmas, ne tas, ka ir bijušas citas attiecības ar citiem cilvēkiem. Es zinu tikai vienu, ka es nevaru atturēties no tā cik ļoti visa mana miesa, prāts, sirds, domas visu laiku mani ved atpakaļ uz takas, kas mani noved pie viena un tā paša cilvēka ar kuru iespējams man nav nākotnes, pie cilvēka, kas man skaidri un gaiši ir pateicis, lai turpini dzīvot tālāk. Pie cilvēka, kura dēļ es nevaru aizmigt, kura dēļ es leju asaras jau gadiem, pie tā paša cilvēka, kas agrāk man lika domāt, ka nav nekas labāks uz šīs pasaules, kas man lika ticēt dumjajām mīlas dziesmām un stāstiem, kuri tev rada iespaidu, ka viss ko jums vajag ir mīlestība. Ēdienam nav nozīmes tāpat kā ūdenim vai naudai, galvenais, ka esat viens otram.(Tagad pati sev saku, tāpēc jau tās ir dziesmas un pasakas)

Esmu diezgan pārliecināta, ka ļoti daudziem ir savs stāsts un daži pat noteikti pārsniedz manējo. Un tik pat pārliecināta esmu par to, ka tas ko cilvēkam nodara vēlme pēc attiecībām vai mīlestību vienmēr pastāvēs, jo tā ir sava veida slimība, pret ko nekad neizdomās zālēs.

Taču gala jautājums ir, cik ilgi cilvēks spēj panest šo nastu?!
Vai tiešām nepienāk tas lūzuma punkts, kad pats sev pasaki:” pietiek ņirgāties par sevi, saņemies un ej tālāk, maini kaut ko, ja vēlies atkal normālu dzīvi?!”
Un vai ir atšķirība tajā kā tu visu to uztver un tiec galā, ja esi pazaudējis attiecības vai , ja apzinies, ka pazaudē cilvēku ko uzskati par savu īsto?

Ja runāju par sevi, es zinu, ka pēc visa šī laika apzinos tikai to, ka es zinu cik ļoti es sevi moku un es zinu kā būtu jārīkojas, lai to visu izbeigtu, bet varu pateikt arī to, ka nav bijis nekas biedējošākas manā dzīvē ar ko tā es vilcinos, jo bail tomēr beigās attapties pie vīna glāzes un nožēlas, par to, ka es saņēmos un to izdarīju.

Ja es varētu kaut ko vēlēties, kas piepildītos, es gribētu, lai attiecības un mīlestība būtu vienkāršākas. (Lai gan iespējams mēs paši visu vienmēr sarežģījam)

Kiss Kiss, AshleySalonda