Dzīvojot pilnīgi neatkarīgi cilvēks sāk vairāk domāt par to, ko viņš vēlas no savas dzīves. Ir cilvēki, kas vienkārši dzīvo un par to domā plūstoši, bet ir cilvēki, kas par to domā pastiprināti un es nezinu vai tas ir dēļ tā, ka ir sajūta, ka kaut kas trūks, vai kāda cita iemesla dēļ, bet zinu vienu, ka piederu pie otrās kategorijas cilvēkiem.

Es jau diezgan ilgu laiku domāju. Un tagad ir jautājums, cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai piepildītu savu dzīvi? Katram mums ir lietas, kuras mēs uzskatam par nepieņemamā, kaut vai piemēram, daudzi cilvēki nespēj saprast to, kāpēc daudzas sievietes atdod savu ķermeni vienas nakts sakariem un tādu lietu- pieņēmumu, uzskatu katram no mums ir nežēlīgi daudz. Zinu arī vienu, ka cilvēks, kurš neatbalsta vienas nakts sakarus, to nedara, taču, ja cilvēkam nemitīgi pa galvu jaucas, kāda ideja, ko viņš vēlas un viņš ir apņēmies to piepildīt, vai viņš turēsies pie saviem stereotipiem, lai gan lietas, kas uz to ved nereti prasa darīt to, kas tev liekas nepieņemami?!

Dzīve ir bezgalīga līdz mirklim, kad mēs šo pasauli pametam, (un pat tad, zinu, ka daudzi cilvēki tic reinkarnācija vai tam, ka dvēsele nemirst, bet nonāk atpakaļ kosmosā, vai jebkur citur).

Es nespēju saprast daudzas lietas un biedē tas, ka ir sajūta, ka nebūs pietiekoši daudz laika, lai iegūtu visu ko vēlos no dzīves. Un man nav ne jausmas vai lieta, kas saucas par laiku var palīdzēt impulsam, ka kaut kas trūkst un, ka to kas trūkst, vēlos tieši tagad, negaidot uz to, kad mani dzīves apstākļi būs tādi, lai droši nebaidoties varu to iegūt.

Sāku domāt, ka ne dzīve ir tā sarežģītībā  bet tieši mēs- cilvēki, jo mēs katrs sev nostādām mērķus un vienmēr meklējam uz to ceļus!

Nezinu ko domā katrs no jums, bet es ceru, ka ikvienam no jums ir atbildes, kā piepildīt to ko vēlaties.