Agrāk būtu teikusi, ka vecumam nav nozīmes- tieši attiecību
ziņā vairāk , bet noteikti arī pārējās dzīves jomās. Nevaru noliegt- domas
mainās. Tagad vairāk nekā agrāk, es tiešām domāju, ka tam ir ļoti liela nozīme.
Piekrītu, ka ir iespējams variants, ka piecpadsmit gadīgs cilvēks var būt daudz
nobriedušāks nekā astoņpadsmit, bet vai tas maina faktu, ka, pieklājīgākā
vecumā cilvēks visu sāk uztvert loģiskāk (neesmu pārliecināta, ka tas pat ir
īstais vārds)? Vai to, ka cilvēks sāk uz visu skatīties ar neizmisušām acīm.
Man patiktos to salīdzināt ar, piemēram, ģitāru. Kāds tās akords var skanēt
pietiekami labi iesācējam, bet profesionālis pateiks; ka skaņa nav ne uz pusi
tāda kādai viņai vajadzētu būt, jo tiek izmantotas ne pietiekami labas kvalitātes
stīgas.
Es nekad nebeigšu brīnīties par to, cik dažādi un sarežģīti ir cilvēki. Par to,
kā viņi spēj nonākt pie smagiem lēmumiem.
Katram no mums ir savi uzskati, vēlmes, priekšstati utt. Un ne vienmēr mēs spējam
paskaidrot loģiskā veidā kāpēc mums viņi tādi ir.
Ir tik viegli pie mūsu problēmām vainot citus cilvēkus,
tikai, lai mums pašiem nebūtu jādzīvo ar nepatīkamo sajūtu sevī. Es nezinu vai
tas tiešām arī cilvēkiem palīdz, jo atrast, tā saucamo „Zelta vidusceļu” lūk tā
ir māksla un cilvēka brieduma pakāpe. To var attiecināt gan uz darbu, gan
privāto dzīvi, gan sociālo.
Cilvēki tik daudz spēka un laika ieliek tajā, lai sevi paceltu kaut vai par
pakāpienu augstāk nekā citi, lai viņiem būtu ar ko pagozēties saulītē citu
acīs. Vai tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs?! Es par to ļoti šaubos.
Harmonija ar sevi un apkārtējiem, domājams dod daudz lielāku labsajūtu. Tas,
protams, nozīmē pieļaut kļūdas un no tām mācīties. Nošķirt pēc saviem uzskatiem
vajadzīgo no liekā. Tas atteicas gan uz cilvēkiem, kas mums ir apkārt, gan uz
lietām ko mēs darām.
Vecums, tā pavisam iespējams ir viena no labākajām lietām,
ko mēs iegūstam no dzīves un no laika ko pavadām šajā pasaulē. Un par to
nevajag šausmināties. Jo vairāk, mēs domājam par to cik labi bijis, mēs
neredzam to, kas mums ir tieši acu priekšā- dzīves uzdāvinātā iespēja kādam
pateikt, ka man par šo tēmu ir bijusi tāda un tāda pieredze.
Laiks un vecums nav mūsu ienaidnieki, tie ir mūsu labākie
draugi. Domāju apgalvojot, ka otrs cilvēks ir interesantāks jo viņš var
dalīties ar lielāku pieredzi un iespaidiem- es nebūšu melojusi.
Post a Comment