Ir viegli sodīt, bet lai kā mūs mēģinātu kāds nosodīt un nedod Dievs, teikt, ka esam slimi, jo esam savādāki. Tie, kas nosoda, bieži vien nav bijuši ne uz pusi labāki kā mēs, vai sasnieguši kaut nedaudz to ko esam sasnieguši mēs, tie, kas esam savādāki. Un es pat nesaprotu, kāpēc cilvēkus dēvē par savādākiem, mums taču ir tas pats skelets, kas visos pārējos, kas ir visiem cilvēkiem, mums ir jūtas, domas, pārdzīvojumi, lēmumi, prieki un viss pārējais, kas piederas pie vārda cilvēks!
Kāds no mums ir bērnišķīgāks, kāds no mums ir homoseksuālis un vēl kāds, kam seks patīk nežēlīgākajos daudzumos utt. , varbūt kāds ir ar kādu īpašu dāvanu, kas nav citiem, bet vai tad tas nepadara mūs īpašus no visas cilvēces pelēkās masas?!!!
Es skatos seriālu, kas ir tikai sacerējums, bet es saprotu, ka tā notiek arī mūsu pasaulē un varbūt ar kādu no mums, ka mēs piedzīvojam nesaprati no cilvēkiem, kas mums ir tuvi, jo viņi nespēj pieņemt atšķirīgo.
Ja nebūtu atšķirīgā, mēs visi būtu garlaicīgi. Mums nebūtu nekā jauna ko uzzināt vai varbūt pat iemācītos no citiem!
Pirmā doma, kas šaujas prātā, ir no tām filmām un tiešraidēm par skaistum karalienēm, kuras visas vienmēr saka :"Un mieru pasaulē". Lai gan daudzas no viņām to saka tikai, lai to pateiktu, cik jauki būtu ja cilvēki, spētu jauki kopā sadzīvot un pieņemt visus, kas pasaulē stājas ceļā un no tā paņemt kaut ko pozitīvu nevis nosodīt cilvēkus, kas savu dzīvi dzīvo pēc savas laimes formulas.
