Mīlestība ir brīva, tai nav nosacījumu, ierobežojumu vai likumu sakarību. To nav iespējams ielikt rāmjos un pateikt:" Es tevi mīlēšu ja būsi tāds!" Tā ir tik dziļa, ka Tevi vienkārši ved brīvi bez bailēm, tā ir pārāk skaista, lai no tās baidītos vai ieliktu rāmjos, jo tad tā pazuadē skaistumu.
Īstā mīlestībā nejūt bailes no mīļotā cilvēka, jo tikai kopā ar viņu Tu jūties spēcīgs. Ja mīli pa īstam Tu nebaidies zuadēt, es nesaku ka nesāp ja zaudi, es saku, ka nebaidies! Tu turpini mīlēt ļaujot iet un rast nākošo ar ko kopā just brīvības sajūtu. Tu esi blakus un turpini mīlēt piedaloties procesā kam otrs iet cauri.
Mīlestībai nevajadzētu būt ieslēgtai istabā, tai jāvirmo pāri visam un visiem. Atskatīties atpakaļ, raudāt, sevi vainot nevajag, jo tā Tu izslēdz gaismu un dzīvo tumsā, tur kur Tevi pildījusi gaisma.
Reiz tā aiziet! Esi blakus un ej tai cauri reizē ar otru.
Ja aizdomājies par mīlestības trūkumu, meklē to pie tiem, kas tevi mīlējuši visu mūžu. Par to Tev nav jābaidās, jo viņi Tevi mīl, lai ko Tu būtu izdarījis. Viņi tikai mēģinās saprast un palīdzēt dzīvot tālāk gaismā.

Tāds nu ir tas ievads šoreiz.
Tas ir sava veida lūgums pēc vēlēšanās.
Lai izprastu mani šoreiz, nederēs tikai lasīt un domāt, ka saproti, šoreiz Tev rokās jātur tējas krūza ar karstu tēju, bet blakus tai jābūt ledus gabaliņiem, kas tiko izņemti no saldētvas. Kad lasi sākumu iemalko karsto tēju un jūti kā dedzina mani. Malko tēju ātri un bez lielām pauzēm, ja nē nejutīsi īsto efektu beigās.
Ja tēja piebeigta paņem ledus gabaliņus un norij tos, jūti cik grūti tas nākas, un kā atsalst tavi orgāni. Tas ir pats labākais, ja jūti to esi sasniedzis tieši to ko vēlējos lai sajūti, jo tagad es vēlos sastingt un pakavēties tieši šajā mirklī, tik ilgi, kamēr es aptveršu, kāpēc iekšēji jūtos tik šausmīgi. Gribās teikt ,ka tā ir apziņā par to, ka varbūt beidzot skaidrībā ir iznācis viens, ka mīlēt var arī vairāk kā vienu, bet, ka nespēju to pieņemt, ka nespēju mīlestību pārvērst kara laukā, kurā lido lodes katru reiz baidoties no tām. Ka nespēju pieņemt to uz ko ejat Jūs?!!!

Bet varbūt viss šis ko tiko lasīji tomēr bija tikai kaut kas, kas izlīda 10 dažādosmirkļoa, ko pavienoju vienā, nelielā melnraksta uzmetumā.

Lai kurš šo lasītu, ceru, ka nedomājiet, ka saprotiet kaut mazliet, ko mēģinu pateikt, jo ir neiespējami, ka vēl kāds domā tā pat kā es :)












Tas ir lūgums pēc vēlēšanās!

Naktī es sapratu ka kaut kas mainās.
Es paņēmu kafijas krūzi, telefonu ar asutiņām un izgāju pagalmā,atcerējos kā jaunībā dancāju pa peļķēm ar basām kājelēm. Tā nu noliku visu malā un uzliku mūziku,gāju dancāt.
Saplūst ar vēju un dzirdēt tikai mūziku un lēkāt, riktīgi izdejoties, čukstus izkliedzot vārdus- tas vienkārši tā atbrīvo.
Tā es ignorēju pasauli un jutos tik brīva un un... jā tas vienkārši bija tik kaifīgi, justies tiešām kā putnam visumā.
Tad es nogūlos pagalmā uz asfalta un lūkojos debesīs, mūzika vēl ieskāva, likās, ka plūstu tai cauri, it kā nekā cita nebūtu. Notecēja asariņa par to, ka tāda nav mana ikdiena.
Aizgāju aspēsties un izbaudīt kafijas garšu, likās ka lidoju-visu laiku, brīvības sajūta mani nepameta,un, es pieķēru sevi smaidam plati un vējš, kas lēnām pūta, es tam sūtīju daudz,daudz gaisa buču, (Zinu rēcīgi) bet aptvēru, ja jau visu pamet bik malā un ļaujas kaut kam jaunam, pa visam brīvi- tu jūti tādu iekšējo mieru.
Man tāds nebija bijis tik ilgi.
Nedomāt un vienkārši ļauties mirklim. Tādu es vēlos katru dzīves mirkli- vienkāršu
Un ja jau zinu kādu es viņu vēlos,kāpēc neļauties? Būtībā tukšajai ,bet tajā pašā mirklī pilnajai dzīvei?
Protams, ka problēmas nevienu nepametīs, patjadzīvos tā, bet tas jau tikai prāta impuls, sarežģīt savu dzīvi arlietām, kas jau tik un tā pēc sekundes pieder pagātnei, kapam, kurš pildās ar visu kas bijis un kas vairs nekad neatgriezīsies!