For one human being to love
another;
That is perhaps the most difficult of all our tasks...
The work for wich all other wok is but preparation.
That is perhaps the most difficult of all our tasks...
The work for wich all other wok is but preparation.
Attiecības visnotaļ ir viena no
sarežģītākajām lietām ar ko dzīvē esmu saskārusies. Tā ir viena liet, kas spēj
tevi izsist no sliedēm ātrāk nekā gaismas ātrums. Man nav ne jausmas, kāpēc
tieši mirklī, kad runa iet par attiecībām cilvēki vienmēr kaut kā sevi pazaudē
un to es nedomāju tikai sliktā ziņā, bet fakts, ka pazaudē pastāv. Pārāk daudz
esmu to novērojusi un pati gājusi cauri.
Man nav ne jausmas, kādēļ cilvēkam ir šī nepārvaramā tieksme uz attiecībām!
Man nav ne jausmas, kādēļ cilvēkam ir šī nepārvaramā tieksme uz attiecībām!
Bet vienu es zinu droši...
Runājot no savas pieredzes varu pateikt tikai to, ka es iespējams, esmu visaklākais cilvēks pasaulē. Ne mani ir interesējušas neveiksmes, kas mani/mūs ir piemeklējušas, ne pāri darījumi, ne dusmas, ne tas, ka ir bijušas citas attiecības ar citiem cilvēkiem. Es zinu tikai vienu, ka es nevaru atturēties no tā cik ļoti visa mana miesa, prāts, sirds, domas visu laiku mani ved atpakaļ uz takas, kas mani noved pie viena un tā paša cilvēka ar kuru iespējams man nav nākotnes, pie cilvēka, kas man skaidri un gaiši ir pateicis, lai turpini dzīvot tālāk. Pie cilvēka, kura dēļ es nevaru aizmigt, kura dēļ es leju asaras jau gadiem, pie tā paša cilvēka, kas agrāk man lika domāt, ka nav nekas labāks uz šīs pasaules, kas man lika ticēt dumjajām mīlas dziesmām un stāstiem, kuri tev rada iespaidu, ka viss ko jums vajag ir mīlestība. Ēdienam nav nozīmes tāpat kā ūdenim vai naudai, galvenais, ka esat viens otram.(Tagad pati sev saku, tāpēc jau tās ir dziesmas un pasakas)
Esmu diezgan pārliecināta, ka ļoti daudziem ir savs stāsts un daži pat noteikti pārsniedz manējo. Un tik pat pārliecināta esmu par to, ka tas ko cilvēkam nodara vēlme pēc attiecībām vai mīlestību vienmēr pastāvēs, jo tā ir sava veida slimība, pret ko nekad neizdomās zālēs.
Runājot no savas pieredzes varu pateikt tikai to, ka es iespējams, esmu visaklākais cilvēks pasaulē. Ne mani ir interesējušas neveiksmes, kas mani/mūs ir piemeklējušas, ne pāri darījumi, ne dusmas, ne tas, ka ir bijušas citas attiecības ar citiem cilvēkiem. Es zinu tikai vienu, ka es nevaru atturēties no tā cik ļoti visa mana miesa, prāts, sirds, domas visu laiku mani ved atpakaļ uz takas, kas mani noved pie viena un tā paša cilvēka ar kuru iespējams man nav nākotnes, pie cilvēka, kas man skaidri un gaiši ir pateicis, lai turpini dzīvot tālāk. Pie cilvēka, kura dēļ es nevaru aizmigt, kura dēļ es leju asaras jau gadiem, pie tā paša cilvēka, kas agrāk man lika domāt, ka nav nekas labāks uz šīs pasaules, kas man lika ticēt dumjajām mīlas dziesmām un stāstiem, kuri tev rada iespaidu, ka viss ko jums vajag ir mīlestība. Ēdienam nav nozīmes tāpat kā ūdenim vai naudai, galvenais, ka esat viens otram.(Tagad pati sev saku, tāpēc jau tās ir dziesmas un pasakas)
Esmu diezgan pārliecināta, ka ļoti daudziem ir savs stāsts un daži pat noteikti pārsniedz manējo. Un tik pat pārliecināta esmu par to, ka tas ko cilvēkam nodara vēlme pēc attiecībām vai mīlestību vienmēr pastāvēs, jo tā ir sava veida slimība, pret ko nekad neizdomās zālēs.
Taču gala jautājums ir, cik ilgi
cilvēks spēj panest šo nastu?!
Vai tiešām nepienāk tas lūzuma punkts, kad pats sev pasaki:” pietiek ņirgāties par sevi, saņemies un ej tālāk, maini kaut ko, ja vēlies atkal normālu dzīvi?!”
Un vai ir atšķirība tajā kā tu visu to uztver un tiec galā, ja esi pazaudējis attiecības vai , ja apzinies, ka pazaudē cilvēku ko uzskati par savu īsto?
Ja runāju par sevi, es zinu, ka pēc visa šī laika apzinos tikai to, ka es zinu cik ļoti es sevi moku un es zinu kā būtu jārīkojas, lai to visu izbeigtu, bet varu pateikt arī to, ka nav bijis nekas biedējošākas manā dzīvē ar ko tā es vilcinos, jo bail tomēr beigās attapties pie vīna glāzes un nožēlas, par to, ka es saņēmos un to izdarīju.
Vai tiešām nepienāk tas lūzuma punkts, kad pats sev pasaki:” pietiek ņirgāties par sevi, saņemies un ej tālāk, maini kaut ko, ja vēlies atkal normālu dzīvi?!”
Un vai ir atšķirība tajā kā tu visu to uztver un tiec galā, ja esi pazaudējis attiecības vai , ja apzinies, ka pazaudē cilvēku ko uzskati par savu īsto?
Ja runāju par sevi, es zinu, ka pēc visa šī laika apzinos tikai to, ka es zinu cik ļoti es sevi moku un es zinu kā būtu jārīkojas, lai to visu izbeigtu, bet varu pateikt arī to, ka nav bijis nekas biedējošākas manā dzīvē ar ko tā es vilcinos, jo bail tomēr beigās attapties pie vīna glāzes un nožēlas, par to, ka es saņēmos un to izdarīju.
Ja es varētu kaut ko vēlēties,
kas piepildītos, es gribētu, lai attiecības un mīlestība būtu vienkāršākas.
(Lai gan iespējams mēs paši visu vienmēr sarežģījam)
Kiss Kiss, AshleySalonda
