Un es domāju, ka tas ir šausmīgi, jo sanāk, ka nemākam dzīvi nodzīvot tā, lai nenodarīt kādam pāri. Lai uzturētu kārtību savā pozīcijā nākas atrast medījumu, to noskatīt, ilgi un pacietīgi vērot un izplānot, kā mēs rīkosimies, lai šajā radībā iecirstu zobus un tad, kad tas pretosies, kā mēs viņā ielaidīsim nagus un plosīsim līdz šajā radībā nebūs dzīvības pazīmes. Un tad būs šī sajūta, ka darbiņš ir labi padarīts.
Un tas nebeidzās ar vienu upuri, tas notiek visas dzīves garumā, līdz mums rodas sava vide, ko paši esam uzbūvējuši, sanāk uz upuriem, un tad jau cīņa notiek par savas vides/ dzīves pozīcijas noturēšanu. Kas respektīvi nozīmē, ka visu dzīvi sanāk cīnīties.
Nav ne jausmas, vai cilvēki/dzīvnieki mēdz aizdomātie par radībām, kuri vienkārši pagadījušies neīstajā vietā un neīstajā laikā viņu ceļā? Un ko darīt radībām, kas ir par to, lai nedarītu pāri, viņu dzīves veida izvēles dēļ viņiem nākas nonākt upuru lomā.
Katram dzīvniekam/cilvēkam ir dots kaut kas ar ko izcelties, bet tas ir variants, kas palīdz bēgt, un cik ilgi var bēgt?!
Un pie kuras kategorijas iedalīt pašai sevi?!
Kad par šo aizdomājos šādi, rodas nesaprašana par to dabisko ķēdi kā viss notiek.
Šausmīgākais ir tas, ka, kad es par šo aizdomājos ar šādām likumsakarībām ,es apzinos, ka arī es esmu bijusi viens no plēsējiem, es tikai nezinu, kas man ir licis apstāties un nokļūt bēgļa lomā, vai man izdevies aizbēgt, iespējams, vai mani kāds paspējis ievainot, pavisam noteikti, bet kā būs tālāk? Tagad sanāk, ka jāpieņem lēmums, vai nu vēlies būt medītājs vai medījums un es domāju, ka katrs no mums zina, kurā lomā vēlas būt....
Kiss Kiss, Ashley Salonda.
