Tukssaa telpa un klusums, tu nedzirdi neko citu kaa tikai savus sirds pukstus. Tas tevi sak nomakt ar laiku, jo aptver, ka esi palicis pavisam viens. Gribaas raudaat, bet katu kas tevi attur, bet kaapeec?!

Ir jau atkal tik daudz jautaajumu uz kuru nav iespeejams rast atbildes. Tu urbies un urbies, bet nesaproti, ko isti nemkle, jo visu laiku iztruukst kaads no svariigajiem posmiem, kas vareetu novest pie kaut kaa jauna...

Un ko cilveekam ssaados mirkllos dariiit?

Var meeginaat nosleept kaadaa stuurii un meeginaat iztureet un aizmirst, vai meeginaat atrisinaat, kas ir tik pat kaa neiespeejami, jo posmu truukums visaa ssajaa kkeedee ir tik aciim redzams, ka jaamet nost ar roku. Un atstaat to liktenna rokas varaa nevar, jo nezin vai kam taadam vispaar vajadzeetu ticeet, tas nav tas kas raisa tevii uzticiibu, ja tas tevi jau ir pieviilis vairaakas reizes.

Dziivei attieciibaa uz tevi nav nekaada meerka, tu tikai eksistee ssajaa pasaulee.